Par Henrika Ibsena lugas “Tautas ienaidnieks” iestudējumu “Sanatorija” Ogres teātrī
Gundega Saulīte, teātra kritiķe
Pirmpublikācija Amerikas laikrakstā “Laiks” (2022, Nr. 44) un Rietumeiropas laikrakstā “Brīvā Latvija” (2022, Nr. 44).
Mēs bieži mēdzam atkārtot, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju, bet arī teātra spēlētāju un teātra skatītāju tauta. Kā lai citādi skaidro labi apmeklētās teātŗa izrādes šoruden, kad mūs baida ar ekonomisko krizi, ar cenu un maksājumu pieaugumu ja ne tūlīt, tad tuvākajā nākotnē? Teātru zāles ir piepildītas, pēc diviem pandēmijas gadiem skatītāji ir izslāpuši pēc izrādēm, kas uzrunā cilvēku jūtas un prātu.
Bet vai daudzi no tiem, kas sevi dēvē par skatuves mākslas cienītājiem, būs kaut ko dzirdējuši par Ogres teātri? Tas ir dzīvs un meklējošs organisms, teātris ar senām tradicijām, bet jaunu radošu sparu un daudzveidīgu repertuāru.
***
Jaunākā Ogres teātra iestudējuma afišā lasām – Henriks Ibsens “Sanatorija”. Skatītājiem tiek piedāvāta lugas “Tautas ienaidnieks” versija režisora Jāņa Kaijaka iestudējumā. Izrāde notiek pavisam nesen restaurētā sanatorijas “Ogre”, zālē, tās greznības un neatkārtojamās gaisotnes pamatā ir mākslinieka Anša Cīruļa sienu un griestu gleznojumi, bet pati ēka ir viens no pēdējiem izcilā architekta Konstantīna Pēkšēna darbiem. Griestus un sienas mākslinieks apgleznojis 1927. gadā, kad te bijusi iekārtota sanatorija trūcīgiem bērniem.
Izrādes “Sanatorija” kopskaņa un H. Ibsena pirms 140 gadiem sarakstītā polemiskā luga iegūst spēcīgu atbalsi šajā tautiski romantiskās mākslas telpā, un šī vietas izvēle ir būtisks iestudējuma veiksmes pamatnosacījums. Spilgti izgaismotā fasāde ar lielajiem, augstajiem logiem, ar balti krāsoto plašo verandu sagaida skatītāju, solot pacilājošu mākslas piedzīvojumu. Ieejot zālē, kur ieraugām gleznojumus ar bērnu dzīves ainām un sajūtam balto podiņu krāšņu staltumu (bet ne siltumu), jūtamies kā īpaši izredzēti viesi, kam kuplā pulkā būs iespēja sekot lugas notikumiem.
Izrāde sākas ar īpaši sacerētu (ne Ibsena) prologu, kurā zālē Ramonas Rubenes ekskursijas vadītājas pavadībā iebrāžas kupls apmeklētāju pulks. Lai apbrīnotu zāli, lai viesiem atgādinātu par unikālajiem sienu gleznojumiem un nobeigumā – lai uzaicinātu nobaudīt glāzi dziedējoša ūdens. Tieši šim ūdenim turpmākajā gaitā izrādīsies svarīga nozīme lugas konfliktā.
Tālāk gan baltā, spoži izgaismotā veranda, gan zāle būs vairāk tikai notikumu fons – izteiksmīgs, vēsi bezkaislīgs. Te nav vietas sadzīvi raksturojošām detaļām. Tiks apspēlētas gan augstās, baltās durvis, gan logi abās to pusēs. Ar minimāliem līdzekļiem iezīmētas darbības vietas – sanatorijas galvenā ārsta doktora Stokmana mājās vai pilsētas avīzes redakcijā. Šajā lakoniskajā telpas apguvē sagriezīsies kaislību virpulis, kad, pārstāvot divas patiesības, pret brāli nostāsies brālis – doktors Tomass Stokmans un pilsētas mērs Peters Stokmans. Sanatorijas direktors ar zinātniski apliecinātu pārliecību par sanatorijas ūdeņu kaitīgo iedarbību uz pacientiem, bet plašāk – uz visu pilsētu. Un viņa brālis – mērs –, apkarojot šo pārliecību, jo viņa interesēs ir ne tikai astāvēt pilsētas un dziednīcas “labo slavu”, bet arī cienījamo līdzpilsoņu darījumus, kas, atklājot patiesību, tiek apdraudēti. Guntars Arājs, tēlojot doktoru Stokmanu, darbojas kā gaiši domājošs cilvēks, kurš patiesības aizstāvībā nebaidās no ideju un vārdu cīņas. Viņam nākas sastapties ar nodevību, liekulību, sajust vientulības draudus. Aktieris savu varoni atklāj attīstībā, no jūsmīga, aizrautīga taisnības karotāja pārvēršoties pārliecinātā oratorā un pēc tam – sarūgtinātā vientuļniekā. Lugai režisors piešķīris “atvērto finālu”, ar sievas Katrīnas un meitas Petras atbalstu, saspēlē ar Astru Kolbergu un Katrīnu Annu Ozoliņu, kas pauž cilvēcisku siltumu un mīlestību, triumfē doktora Stokmana vīrišķība un iekšējais spēks – Guntara Arāja varonis nekur nebēgs, viņš paliks un nepadosies.
Guntim Kolbergam mēra Petera Stokmana rīcībā ir pavisam atšķirīgi cīņas līdzekļi. Viņš ir tik cieši saistīts ar apkārtējo sabiedrību, labi pārzina tās vājos punktus. Sava viedokļa populārizēšana un manipulēšana ar to viņam acīmredzot ir pierasta un labi apgūta māka. Aktieris ne mirkli netēlo “ļauno pretinieku”, viņš aizstāv savu nepārsūdzamo patiesību un savu pozīciju, dara to ar pārliecību, ka pilsētai un iedzīvotājiem tā būs labāk. Un ir vesela virkne ļautiņu, kas bez ierunām padodas šai demagoģijai, sākot ar tipogrāfijas īpašnieku Aslaksenu, ko šarmanti pašapmierinātu, visnotaļ omulīgu tēlo Andris Peismalietis. Viņš aizraujas ar atturības popularizēšanu vārdos, bet darbos – tieši pretēji. Šai pulkā ir arī vietējās avīzes redakcijas darbinieki – Kalvja Kravaļa Hovstā un Artura Mālnieka Billings – brīnišķīgie hameleoni, kas savu viedokli uz pretējo spēj pārmainīt nepilnas diennakts laikā. Un pat brašais kuģa kapteinis Horsters, ko tēlo Juris Gasparovičs, ir spiests padoties veiklu manipulāciju priekšā. Savukārt sātanisko smieklu īpašnieks Hjīls Pētera Zilberta ekscentriskajā veidolā it kā stāv ārpus šīs “saliedētās” sabiedrības, viņa varonī līdz neprātam sakāpinātas veikalnieciskās tiekmes.
Darbības gaitā bez skaudrās uzskatu sadursmes divu brāļu un divu patiesību starpā dabiski iekļaujas arī ironiski akcenti, kas nepārprotami uzsver notikumu un problēmu līdzību šodienas situācijām. Asprātīgi risinātā aina tautas sapulcē, kur tiek mērķtiecīgi apstrādāts pilsētas iedzīvotāju viedoklis, notiek, trokšņainā pūļa pārstāvjus izsēdinot krēslu rindā starp skatītājiem. Jezga, klaigas, komentāri izsaka “tautas gribu”, balsošana ar melniem un baltiem biļeteniem itin uzskatāmi demonstrē “demokratiju”, tajā aicināti piedalīties arī apkārtējie skatītāji. Taču beigās, saskaitot balsis, izrādās, ka PAR doktoru Stokmanu iemests… tikai viens biļetens. Vai tā nav vēlēšanu parodija?
Tēlotāju ansamblis, kurā mazākos uzdevumos iesaistīti arī teātra studijas audzēkņi, izspēlē asas problemātikas polemiku. Ne velti režisors Jānis Kaijaks izrādes programmā, raksturojot savu ieceri, raksta: “Šajā Ibsena meistardarbā ir savijies viss, kas vien var būt svarīgs cilvēka dzīvē, – mērķi un ideāli, mīlestība un nodevība, uzupurēšanās un pērkamība, un, protams, izvēles, kuras nākas izdarīt lugas varoņiem. Tieši tās arī nosaka izrādes nozīmību. Grūtas un smagas izvēles – starp pienākumu un izdevīgumu, starp draudzību un nodevību, starp “labajiem meliem” un skaudro patiesību.” Izrādē, kurā daudz kontrastu, nepārprotami sajūtam mūsdienu pulsu. Kaut vai diskusijā par demokratiju, par viedokļu līderiem, ar kādiem šodien sastopamies ik uz soļa, par preses pērkamību un ”lasītāju interesēm”. Un galu galā – svarīgas un aktuālas ir pārdomas par godīgumu un uzticību savai pārliecībai, tās aizrauj un rosina. Režisors Jānis Kaijaks, māksliniece Ilze Kupča Ziemele, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un Ogres teātra ansamblis kopā radījuši vērienīgu un aktuālu iestudējumu.